1886.gadā uzņēmums kļuva par Krievijas ķeizara galma oficiālo piegādātāju un saglabāja šo statusu līdz pēdējā Krievijas ķeizara Nikolaja II krišanai. Līdz tam Smirnovam piederēja divas trešdaļas Maskavas tirgus. Tas nepārsteidz, jo Smirnoff degvīns ievērojami atšķīrās no konkurentu degvīna. Vairums alkohola lietotāju Eiropā un visā pasaulē tolaik tiešām maz zināja par degvīnu un deva priekšroku brendijam, viskijam vai rumam.
Ar oktobra revolūciju beidzās brāļu Smirnovu darbība Krievijā. Rūpnīca tika nacionalizēta, un visi ražošanas noslēpumi kopā ar ģimenes locekļiem devās uz ārzemēm. Receptes un tiesības lietot vārdu vispirms tika izmantotas Konstantinopolē, pēc tam Ļvovā, Ukrainā. Tur krievvalodīgais Smirnovs pārvērtās par francūžiem līdzīgo Smirnoffu, taču bizness joprojām nevedās tik labi, kā Maskavā. 1925.gadā rūpnīca pārcēlās uz Parīzi. 1933.gadā Pjotra dēls Vladimirs Smirnovs tikās ar Amerikā emigrējušo krievu Rūdolfu Kunetu, kurš viņiem Maskavas laikā bija piegādājis labību. Tika panākta vienošanās, ka Kunetam būs tiesības sākt ražot Smirnoff degvīnu Ziemeļamerikā. Sākumā bizness nebija ļoti veiksmīgs, bet pēc tam vairumtirgotājam radās laba ideja. 1939.gadā Smirnoff sāka pārdot kā “balto viskiju”, kam nav ne smaržas, ne garšas. Šāda pieeja izrādījās veiksmīga un degvīns atrada savu vietu citu pasaulslavenu alkoholu vidū.
Degvīns galvenokārt ir neaizvietojams bāzes dzēriens kokteiļos. Labākais piemērs tam ir 1941.gadā radītais kokteilis Moscow Mule. Uz Smirnoff bāzes tiek jaukti arī tādi klasiski kokteiļi kā Vodka Martini, Bloody Mary un Screwdriver.
