Nav precīzi zināms, kas un kur pirmoreiz pagatavoja degvīnu. Uz degvīna dzimtenes godu kandidē kā Krievija, tā Polija, bet nekādā gadījumā nevar noraidīt ideju, ka degvīna darīšanas prasmes pēkšņi no Eiropas rietumu daļas caur Vāciju un austrumu Hanzas ceļiem nokļuvušas ziemeļvalstīs. Jebkurā gadījumā degvīna darīšana izrādījās tik ienesīga, ka drīz gandrīz katrā Polijas, Prūsijas un Baltijas muižā izveidojās neliela degvīna virtuve. Teorētiski degvīnu var raudzēt no jebkā, bet parasti tā ir labība (kvieši, rudzi, mieži, kukurūza, rīsi), dažreiz arī kartupeļi, cukurbietes vai tamlīdzīgi. Izejvielu vispirms gatavo misā, kuru raudzē un pēc tam destilē. Misai pievienotais raugs izraisa fermentāciju, kas beidzas, tiklīdz alkohola daudzums palielinās virs noteiktas robežas, vai temperatūra kļūst par zemu. Fermentētais maisījums vairākas reizes jādestilē, lai iegūtu visaugstāko etanola tīrību. Attīrīto spirtu pakāpeniski sajauc ar ūdeni, līdz tiek iegūts piemērots dzeršanas stiprums. Parasti tas ir 40 procenti, bet tiek pārdots arī stiprāks degvīns. Pievienotā ūdens kvalitāte tiek uzskatīta par svarīgāku nekā degvīna sastāvdaļas. Dažās vietās izmanto tīru ūdeni ar lielu ledus daudzumu, bet Smirnoffam pievieno parasto demineralizēto ūdeni. Ar ūdeni sajauktu pārtikas spirtu augstā temperatūrā filtrē caur kokoglēm, dimanta putekļiem vai citu materiālu tvertnēs, kas absorbē visas nevēlamās garšas un smakas. Mēs bieži lietojam degvīnu atsevišķi. To velmē zemā temperatūrā (no 3 līdz 6°C), ielej atdzesētā un matētā glāzē. Degvīnu nav ieteicams sasaldēt, jo tas var mazināt raksturīgo garšu un aromātu. Citur pasaulē degvīns galvenokārt ir pazīstams kā kokteiļu bāzes sastāvdaļa.